Foto: no atvērtiem avotiem
Lai gan jaunākās paaudzes bieži tiek kritizētas par pārmērīgu atkarību no vecākajiem, lai saņemtu palīdzību, pārāk neatkarīga situācija var būt vēl sliktāka.
Avots:
Cilvēku paaudze, kas uzauga bez pastāvīgas pieaugušo uzraudzības un agrā bērnībā bija spiesta apgūt neatkarību, pieaugot saskaras ar smalkām psiholoģiskām sekām – jo īpaši grūtībām pieņemt palīdzību un veidot ciešas attiecības. Tas teikts izdevumā Experteditor, kur autore, kanādiešu pensionāre Fārlija Ledžervuda, reflektē par tā saukto “bērnu ar atslēgu kaklā” pieredzi un tās ietekmi uz turpmāko dzīvi.
Autors apraksta savu bērnību, kad vakariņas bieži vien nozīmēja to, ko bērns varēja pats atrast ledusskapī, jo vecāki strādāja vairākos darbos un nebija laika par viņu parūpēties. Viņš teica, ka tā nebija klasiska nolaidība, bet drīzāk izdzīvošanas jautājums. Tajā pašā laikā tieši tādos apstākļos izveidojās ieradums nepaļauties uz citiem un visas problēmas risināt pašam.
Tekstā atzīmēts, ka šis uzvedības modelis tiek nodots nākamajām paaudzēm. Fārlija kā piemēru min savu pieaugušo meitu, kura pat krīzes situācijā cenšas tikt galā pati, neprasot palīdzību. Tas, pēc viņa teiktā, demonstrē dziļi iesakņojušos attieksmi: “Ja kaut ko vajag, par to ir jārūpējas pašam.”
Eksperti apstiprina, ka pārmērīgai neatkarībai var būt negatīva puse.
“Ļoti neatkarīgiem pieaugušajiem var būt grūtības ar tuvību un emocionālo regulējumu,” saka psihologs Sems Goldšteins.
Turklāt autore vērš uzmanību uz tā saukto “hiperneatkarības” fenomenu, kas bieži attīstās bērniem, kuri ir spiesti uzņemties pieaugušo pienākumus. Tā rezultātā šādi bērni agri nobriest, bet zaudē spēju būt neaizsargātiem.
Autore uzsver, ka šī “emocionālā operētājsistēma” efektīvi darbojas resursu trūkuma apstākļos, bet pieaugušā vecumā var pārvērsties par barjeru. Cilvēks pierod palīdzību ne tikai nelūgt, bet arī atteikt, pat ja tā ir pieejama. Tas rada izolētības sajūtu, neskatoties uz ārējiem panākumiem.
Rezultātā autore nonāk pie secinājuma, ka paaudzei, kas pieradusi “darīt to pati”, šī pieeja ir jāpārdomā.
“Jūsu emocionālā operētājsistēma jums ir kalpojusi gadu desmitiem ilgi. Tā jūs ir sargājusi, turējusi, palīdzējusi izdzīvot. Bet jūs vairs ne tikai izdzīvojat. Jūs dzīvojat. Un dzīvot, patiesi dzīvot, nozīmē ielaist cilvēkus savā dzīves sfērā. Tas nozīmē būt pietiekami drosmīgam, lai kaut ko vajag, kaut ko gribēt, pieņemt no citiem, neuzlādējot sevi,” rezumē autore.
Vietne nav droša! Visi jūsu dati ir apdraudēti: uzbrucēji izmantos paroles, pārlūkprogrammas vēsturi, personīgās fotogrāfijas, bankas kartes un citus personas datus.
