Katru pavasari saimnieki ar šausmām vēro, kā viņu mājdzīvnieks, dodoties pastaigā, metodiski iznīcina zālienu un pēc tam atgrūž zaļo masu.
Ilgu laiku valdīja uzskats, ka šādi suņi attīra vēderu jeb kompensē vitamīnu trūkumu, vēsta HERE NEWS korespondents.
Taču pēdējo gadu pētījumi, jo īpaši dzīvnieku psihologa Bendžamina Hārta no Kalifornijas universitātes, ir iznīcinājuši šo mītu.
Pixabay
Parasts zāles ēdājs nemaz nav dziednieks
Eksperimentā piedalījās vairāk nekā 1500 suņu, kas tika uzraudzīti ar kamerām mājās.
Izrādījās, ka 79% mājdzīvnieku augus ēda regulāri, bet jutās absolūti veseli pirms un pēc ēšanas.
Turklāt tikai 8% no viņiem vēlāk izraisīja vemšanu, kas atspēko “vēdera attīrīšanas” teoriju.
Diētas analīze parādīja, ka suns saņēma visus nepieciešamos mikroelementus, bet veterinārārsts tikai paraustīja plecus. Atbilde nāca no etoloģijas: suņu savvaļas senči – vilki – arī ēd zāli, nevis ārstēšanai.
Kāds sakars ar garlaicību un ēšanas paradumiem?
Mūsdienu zinātne sliecas uz diviem galvenajiem iemesliem.
Pirmais ir uzvedības veids: suns vienkārši ir garlaicīgi vai vēlas piesaistīt īpašnieka uzmanību, un zāles košļāšana kļūst par pieejamu un vienkāršu darbību. Tas ir kā cilvēks, kurš aiz garlaicības sāk košļāt rokturi, tikai suņiem “rokturis” aug zem kājām.
Otrs iemesls ir saistīts ar gremošanu, bet ne tā, kā tika uzskatīts iepriekš. Rupjās zāles šķiedras darbojas kā mehānisks kairinātājs zarnām, paātrinot peristaltiku.
Tas ir, suns ēd zaļumus nevis tāpēc, lai vemtu, bet lai ātrāk izkustinātu barību pa zarnām, ja tā pēkšņi sastingst.
Kura zāle ir patiešām bīstama?
Problēma nav zaļumu ēšanas faktā, bet gan tajā, kur tieši tas notiek. Zālieni, kas apstrādāti ar herbicīdiem vai mēslošanas līdzekļiem, rada tiešus draudus jūsu mājdzīvnieka aknām.
Bīstami ir arī augi ar asām malām, piemēram, grīšļi vai daži dekoratīvie stiebrzāles – tie var traumēt mutes dobuma un rīkles gļotādu.
Turklāt suņi bieži norij zāli lielos ķekaros, nekošļājot. Veterinārajā praksē ir bijuši gadījumi, kad garie kāti netika sagremoti un izraisīja kuņģa nosprostojumu.
Tāpēc, ja pēc pastaigas jūsu mīlulis uzvedas nemierīgi, neēd un nedzer, nekavējoties konsultējieties ar ārstu.
Tāpēc nekrītiet panikā, kad redzat, ka jūsu suns pārvēršas par mazu zāles pļāvēju.
Vienkārši sekojiet līdzi savu zālienu kvalitātei un atcerieties: veselam sunim svaigas zāles ķekars mums ir kā ābols, nevis signāls par letālu slimību.
